Ko darīt pastiprinātas svīšanas jeb hiperhidrozes gadījumā?

Pastiprināta svīšana var izraisīt lielu diskomfortu un sagādāt neērtības visnepiemērotākajos brīžos. Medicīniski pārmērīgu svīšanu sauc par hiperhidrozi, kurai var būt dažādi veidi un iemesli. Kādos gadījumos runa ir par hiperhidrozes diagnozi  un kā šo problēmu risināt? Ko darīt, ja svīšana traucē ikdienai? Konsultē BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, Veselības centra 4 Estētiskās medicīnas klīnikas 4. Dimensija un Anti-Aging Institute dermatoloģe Milēna Jakuba-Zolotarjova un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Hiperhidrozes veidi un iemesli

Pastiprinātai svīšanai jeb hiperhidrozei izšķir divus veidus: primāro un sekundāro, stāsta dermatoloģe M. Jakuba-Zolotarjova. Cilvēkiem bez svīšanas problēmām pastiprināta svīšana rodas, piemēram, kad ir ļoti karsti, fizisko aktivitāšu, stipra emocionāla stresa laikā. Savukārt cilvēkiem ar primāro hiperhidrozi šāda pastiprināta svīšana ir pastāvīgi, gandrīz visu laiku, un to ne vienmēr izraisa kāds svīšanu provocējošs faktors. Tikmēr sekundārās hiperhidrozes gadījumā pastiprināta svīšana ir saistīta ar kādu noteiktu problēmu, piemēram, menopauzes karstuma viļņos sievietēm, problēmām ar nervu sistēmu (piemēram, cukura diabēta pacientiem var būt problēmas ar inervāciju), specifiskām infekcijām, onkoloģiskām saslimšanām, vairogdziedzera disfunkciju un citām.

Dati par hiperhidrozes izplatību dažādos avotos atšķiras, taču vidēji pasaulē primārā hiperhidroze ir sastopama aptuveni 3-5% iedzīvotāju, bet sekundārā – aptuveni 13-15%.

Ir svarīgi saprast, ka hiperhidroze izpaužas ne tikai padušu rajonā, lai arī tas parasti ir pirmais, kas nāk prātā. Tā var izpausties arī uz pēdām, plaukstām, sejas, kā arī starp lielākām ķermeņa ādas krokām. Iemesls primārai hiperhidrozei pārsvarā ir pārmērīga sviedru dziedzeru stimulācija – ne visai pareiza inervācija un nervu impulsu pārvade. Savukārt sekundārai hiperehidrozei izraisošais faktors ir kāda primāra slimība.

Kādas pārbaudes jāveic?

Ja cilvēkam ir aizdomas, ka viņam ir hiperhidroze, ir jādodas pie ārsta, jo sākotnēji ir svarīgi noskaidrot, vai cilvēkam tiešām ir pastiprinātā svīšana vai viņam tikai tā liekas, uzsver dermatoloģe M. Jakuba-Zolotarjova.

Kritēriji, kas var likt domāt par hiperhidrozi:

• pārmērīga svīšana bez iemesla;
• nepieciešamība pārģērbties biežāk nekā reizi dienā;
• nepieciešamība ļoti bieži (biežāk nekā reizi dienā) lietot antiperspirantus;
• bieža nepieciešamība lietot salvetes vai speciālus ieliktnīšus;
• svīšana jūs satrauc, mulsina un liek kaunēties, ietekmē emocionālo labsajūtu un rada psiholoģisko diskomfortu vai ierobežo ikdienas aktivitātes.

Ja pacientam atbilst vismaz viens no šiem punktiem, tad var doties pie ārsta ar aizdomām par hiperhidrozi.

Lai ārsts varētu diagnosticēt primāro vai sekundāro hiperhidrozi, sākumā tiek veiktas asins analīzes, lai noskaidrotu, vai tajās ir kādas izmaiņas. Tāpat tiek pārbaudīti vairogdziedzera hormoni (TSH, T3, T4), cukura līmenis (ja ir aizdomas par cukura diabētu), urīnskābe (ja ir aizdomas par podagru), iekaisuma un onkoloģiskie marķieri. Ja tiek atklātas kādas izmaiņas asins analīzēs, seko padziļināti izmeklējumi un diagnostika, stāsta speciāliste.

Ja ierastie līdzekļi nelīdz…

Ne vienmēr pārdošanā pieejamie dezodoranti var pacientam līdzēt. Ir arī specifiskie dezodoranti ar alumīnija sāļiem, kurus var pasūtīt aptiekā un kuri varētu palīdzēt tikt galā ar svīšanu. Taču parasti dermatologi izraksta recepti specifiskam pretsvīšanas gelam, kas aptiekā tiek pagatavots pacientam individuāli. Sākotnēji šie līdzekļi ir jālieto 3-5 reizes nedēļā uz problemātiskajiem ādas rajoniem pirms gulētiešanas, un no rīta apstrādātā zona ir jānomazgā. Vēlāk lietošanas biežums pakāpeniski tiek samazināts, pēc tam lietojot līdzekli vienu reizi nedēļā. Šādus medikamentus var lietot līdz pat gadam, saka dermatoloģe.

Tāpat ir pieejamas dažādas procedūras, kuras var veikt, lai mazinātu pastiprināto svīšanu.

Botulīna terapija – visizplatītākā un vieglāk pielietojamā procedūra, kura sniedz labu un stabilu rezultātu. Botulīna injekcijas tiek veiktas padusēs, uz plaukstām vai pēdām, lai mazinātu nervu impulsu pārvadi uz sviedru dziedzeriem, tādējādi samazinot svīšanu. Pirms procedūras var veikt nelielu provi, lai pārbaudītu, kuras zonas ir ar visintensīvāko sviedru dziedzeru darbību, lai būtu zināms, kurām zonām ir jāpievērš vislielākā uzmanība.

Jonoforēze – visbiežāk pielieto pēdu un plaukstu pastiprinātas svīšanas mazināšanai. Plaukstas vai pēdas tiek iegremdētas ūdenī, caur kuru laiž elektrisko strāvu, kas samazina sviedru dziedzeru aktivitāti. Efekta sasniegšanai ir nepieciešams procedūru kurss (3-4 reizes nedēļā) līdz pat 20 reizēm atkarībā no svīšanas intensitātes. Arī šī procedūra sniedz labus rezultātus un ir alternatīva botulīna terapijai.

Ķirurģiskās operācijas – var veikt ļoti intensīvas svīšanas gadījumā. Ir divu veidu operācijas: sviedru dziedzeru izņemšana vai sviedru dziedzerus inervējošo nervu nogriešana. Abas procedūras ir diezgan sarežģītas un ir saistītas ar nopietniem riskiem, īpaši nervu pārgriešanas gadījumā. Taču pie ļoti intensīvas svīšanas tas ir viens no iespējamajiem risinājumiem. Tas vienīgais sniedz permanentu, neatgriezenisku rezultātu, jo gan botulīna injekcijas, gan jonoforēze ik pa laikam ir jāatkārto.

Neaizmirstiet par piesardzību! Šādas procedūras ir kontrindicētas grūtniecības, laktācijas, akūtas infekciozas saslimšanas, onkoloģiskās saslimšanas, autoimūno slimību paasinājumu laikā un citos specifiskos gadījumos. Procedūras nav ieteicamas pacientiem ar psihiska rakstura problēmām un nav veicamas gadījumos, kad ir individuālas alerģiskas reakcijas pret noteiktām vielām.

Dermatoloģe M. Jakuba-Zolotarjova atgādina, ka svīšanas mazināšanai ir svarīga arī pareiza apģērba izvēle (lai audums nebūtu sintētisks, bet pēc iespējas dabīgāks – kokvilna, lins u. c.) un individuālā ikdienas higiēna – ja no rīta tiek lietoti dezodoranti un antiperspirani, tie vakarā noteikti ir jānomazgā, lai āda būtu tīra. Dažreiz mati padusēs un cirkšņu rajonā padara svīšanu un sviedru smaku intensīvāku. Tādēļ gadījumos, kas ir vieglāki par hiperhidrozi, zināmu efektu var sniegt arī matiņu noskūšana.

Farmaceita padoms

Arī cilvēkiem, kam nav hiperhidrozes, svīšana mēdz sagādāt diskomfortu. Tādos gadījumos talkā nāks kāds no plašā pretsviedru līdzekļu klāsta, stāsta BENU Aptiekas klīniskā farmaceite I. Priedniece. Aptiekās ir pieejami krēmveida, rullīšveida, zīmuļveida un izsmidzināmie līdzekļi, kas ir piemēroti ikdienas lietošanai vai intensīvas svīšanas gadījumā. Tie domāti padusēm, pēdām, plaukstām, ādas krokām pieaugušajiem – vīriešiem vai sievietēm, kā arī pusaudžiem. Līdzekļi atšķiras pēc iedarbības ilguma (24, 48 vai 72 stundas), ir pieejami bez smaržvielām vai viegli aromatizēti, arī tādi, kas nesatur spirtu un ir piemēroti jutīgai ādai. Ir pieejami pretsviedru līdzekļi uz augu bāzes, kas satur, piemēram, salviju, piparmētru, burvju lazdu.

Pretsviedru līdzekļus var iedalīt dezodarantos un antiperspirantos. Dezodoranti novērš nepatīkamu ķermeņa aromātu, bet antiperspiranti mazina svīšanu, lai sviedri nenokļūtu uz ādas. Tos uzklāj uz tīras un sausas ādas, bet nelieto uz iekasušas un sakairinātas ādas. Savukārt pārmērīgai svīšanai domātie līdzekļi satur alumīnija sāļus, kas iedarbojas uz sviedru dziedzeriem, tos bloķējot un tādejādi samazinot svīšanu. Tikmēr no līdzekļu klāsta svīstošām kājām ir pieejami spreji, krēmi, pūderi ar dezodorējošu, pretsēnīšu un antibakteriālu darbību. Savukārt kāju vannām pret svīšanu izmanto salvijas lapas un ozola mizu.

Klīniskā farmaceite norāda, ka noteiktiem medikamentiem kā iespējamā blakusparādība ir minēta arī svīšana. Te var minēt antidepresantus, antibiotikas, hipotensīvos līdzekļus, endokrīnās terapijas līdzekļus, imūnsupresantus un citus.

Svīšanai par iemeslu var būt arī veģetatīvās nervu sistēmās darbības traucējumi, kas saistīti ar stresu, satraukumiem un psihoemocionālu pārslodzi, tādā gadījumā svīšanas regulēšanai ieteicamas regulāras fiziskās aktivitātes, vairāk uzturēties svaigā gaisā, labs miegs un atpūta, ievērots darba un atpūtas režīms. Var noderēt ārstniecības augu drogas, arī magniju un B grupas vitamīnus saturoši līdzekļi. Zāļu tēju pagatavošanai ar nomierinošu darbību izmanto baldriāna saknes, melisas un piparmētras lapas, apiņa augļkopas, kumelītes ziedus, māteres, pasifloras, raudenes un asinszāļu lakstus. No rīta kā tonizējošu līdzekli var izmantot eleiterokoku, kam piemīt adaptogēna darbība – tas veicina  garīgās un fiziskās darba spējas un mazina nogurumu. Savukārt svīšanas mazināšanai, arī menopauzes laikā pie karstuma viļņiem, izmanto salvijas lapas.