Podkāsts: Kā tikt galā ar emocijām par karu?
Kopš 24. februāra mums ik uz soļa parādās vārds “karš” – mājās, darbā, draugu lokā un internetā, savukārt bailes, bezcerība, līdzcietība un neziņa ir tikai daļa no pēdējās nedēļās piedzīvotās emociju gammas. Satraucošo ziņu un biedējošo video gūzmā bieži izskan jautājumi: “Kā ar to tikt galā?”, “Kā turpināt ikdienas gaitas?” “Vai un kā šobrīd priecāties par labajām lietām?” Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem BENU Aptiekas podkāstā palīdzēs meklēt psihiatre-psihoterapeite Sandra Pūce un psihoterapeits Andris Veselovskis.
Mentālā veselība – starp krīzes dzirnakmeņiem
Pēc diviem pandēmijas gadiem bija radusies pārliecība, ka ikdiena pamazām sāk normalizēties un cilvēki kopumā ir spējuši pielāgoties Covid-19 apstākļiem, tomēr 24. februāra vakars cilvēkus ne vien Latvijā, bet visā pasaulē iemeta jaunā krīzē – Krievijas iebrukums Ukrainā radīja spēcīgu pamatu jauniem pārdzīvojumiem – dusmām, panikai, trauksmei un citām sakāpinātām emocijām.
S.Pūce norāda, ka jau pandēmijas laiks ir atstājis būtisku ietekmi uz cilvēku mentālo veselību un emocionālo labsajūtu. Lai arī speciālistes vērtējumā cilvēkiem divu pandēmijas gadu laikā kopumā izdevies pielāgoties, tomēr daudzās jomās cilvēki ir izdeguši, jo ilgstoši dzīvojuši neierastos apstākļos. Īpaši eksperte izceļ jauniešus, kuri pandēmijas laikā cietuši sociāli, emocionāli, kā arī attālinātās mācības ir ievērojami apgrūtinājušas zināšanu apguvi, kas daļai šobrīd rada papildu slodzi eksāmenu kārtošanas dēļ. Tāpat pandēmijas laikā jaunieši izteikti vairāk laika pavadīja sociālajos tīklos, kur valdīja agresija, daudz galēji noskaņotu viedokļu un pārmetumu, kas nenāca par labu jauniešu emocionālajai labsajūtai.
Tikmēr A. Veselovskis norāda, ka mentālās veselības un emociju treniņš ir tikpat būtisks kā regulāra fiziskā slodze. Runājot līdzībās, speciālists uzsver, ka, ja cilvēks sevi regulāri uztur formā, tad arī ikdienas treniņos neierastas slodzes būs vieglāk izturēt, savukārt bez regulāriem treniņiem intensīvu slodzi izturēt ir ļoti sarežģīti. Tas pats attiecas arī uz mentālo veselību – cilvēki, kuri jau pirms pandēmijas prata tikt galā ar emocionāliem pārbaudījumiem un krīzēm, labāk spēja pielāgoties Covid-19 apstākļiem un kļuva stiprāki nākamajām krīzēm. Savukārt tiem, kuriem trūka iemaņu un “treniņa” pirms pandēmijas, emocionāli cieta un nespēja tikt galā ar krīzi, kas noveda pie vēl nopietnākām problēmām, piemēram, alkohola lietošanas, šķiršanās, trauksmes un depresijas. Vienlaikus psihoterapeits piebilst, ka šai krīzei cilvēki kopumā ir gatavāki nekā pandēmijai – šobrīd ir novērojama attieksme “mēs cīnīsimies, apturēsim agresoru un uzvarēsim!”
Atbalstot Ukrainu, palīdzam arī sev
Viena no grūtākajām šī brīža sajūtām ir bezpalīdzība. A. Veselovskis skaidro, ka, jo ilgāk skatāmies uz briesmīgajiem kadriem Ukrainā, jo kļūstam vājāki – mūs “sagrauž” bezpalīdzība un bailes. Tāpēc vēlams katram meklēt veidus, kā iesaistīties un atbalstīt Ukrainu – ziedot, pieteikties brīvprātīgo darbam, sazināties ar kādu ukraiņu ģimeni Latvijā un tml., bet pēc tam turpināt labi darīt ikdienas lietas. Eksperts uzsver, ka šajā laikā ir jāturas pie labām, vienkāršām ikdienas lietām, saudzējot enerģiju, nepārdegot un nekur neskrienot. S. Pūce piebilst, ka katra cilvēka raksturs ir individuāls, katram ir citādāka ģimenes atmosfēra un tradīcijas, tomēr visveselīgāk šobrīd ir atrast vidusceļu, lai cilvēks būtu informēts par notiekošo, bet tajā pašā laikā primāri varētu labi izdarīt lietas, kas ikdienā veicamas.
Svarīgi izlikt emocijas un dozēt informāciju
Cilvēkiem, kuriem šajā laikā pastiprināti krājas trauksme, dusmas, neziņa un citas emocijas, ir jāatrod veids, kā šīs emocijas izlikt. S. Pūce uzsver, ka vislabāk to izdarīt ar fizisku aktivitāšu palīdzību – doties garākā pastaigā uz mežu, skriet, braukt ar velosipēdu, atsākt pavasara darbus ārā un tml. Speciāliste atsaucas uz pandēmijas pieredzi, kad viņa pusaudžu vecuma puišiem nereti ieteica durvju ailēs iekārt boksa maisu un izlādēties, bet meitenēm – ieslēgt mūziku un izlēkāties. Labāk emocijas izlikt šādā veidā nekā iet ārā un klupt kādam agresīvi virsū.
Attiecībā uz patērētās informācijas apjomu A. Veselovskis norāda, ka tas ir atkarīgs no cilvēka emocionalitātes pakāpes, piemēram, bailīgākiem cilvēkiem ziņu apjoms ir jāsamazina, kā arī jāmeklē kāds uzticams atbalsta cilvēks, ar kuru var aprunāties. Šis pats princips darbojas arī sociālo mediju lietošanā – ja cilvēkam rada trauksmes sajūtu tas, ka virtuālo draugu lokā kāds regulāri publicē absurdas lietas, tad no šīs personas var atsekoties vai bloķēt. S. Pūce piebilst, ka šajā laikā ir ieteicams uzturēties kopā ar cilvēkiem, kurus tiešām vēlamies redzēt sev blakus.
Kā ar bērniem?
S. Pūce skaidro, ka attiecībā uz maziem bērniem galvenais, kam šobrīd jāpievērš uzmanība, ir, lai agrā vecumā viņiem neparādītos naids, tomēr vecākiem sevišķi liels uzsvars pašlaik būtu jāliek uz komunikāciju ar pusaudžiem. Šajā vecumā jaunieši biežāk noslēdzas un vairāk ir pakļauti depresijas riskiem, kā arī viņiem vēl trūkst pieredzes, lai pārvarētu nopietnas krīzes. Tādēļ šeit īpaši svarīgs ir vecāku jautājums “kā tu jūties?”.
Eksperte piebilst, ka šobrīd nebūtu ieteicams pusaudzim mēģināt uzspiest savu viedokli, bet noskaidrot viņa sajūtas un sarunu ceļā dalīties ar argumentiem un pārdomām. A. Veselovskis tikmēr norāda, ka vecāki savus bērnus pazīst vislabāk un pirmie spēj atklāt kādas izmaiņas, tomēr ir svarīgi bērnus vērot – viņu darbības, mīmiku un uztveri. Bērniem vislabāk palīdz tas, ka pieaugušie ir mierīgi un spēj tikt galā ar krīzi, velta bērniem laiku un komunicē ar viņiem. Tāpat nevajadzētu baidīties, ka “bērni televīzijā vai datorā ieraudzīs kaut ko sliktu”, svarīgākais ir – pārliecinoši runāt ar viņiem, ka dzīvē notiek krīzes, bet ar to var tikt galā, piebilst psihoterapeits.
Vai drīkstam priecāties par labo?
Abi eksperti ir vienisprātis, ka prieks un gaišās dienas ir brīži, kad uzņemam enerģiju, lai tās pietiktu ne tik saulainām dienām. Prieka brīži ir iespēja pārslēgties un mazināt izdegšanas riskus, uzsver S. Pūce. Tikmēr A. Veselovskis piebilst, ka nereti pastāv maldīgs priekšstats “ja neesmu priecīgs, tad esmu līdzjūtīgs, bet, ja esmu priecīgs, tad neesmu līdzjūtīgs”, lai gan cilvēkam var būt abas emocijas vienlaikus. Tāpat psihoterapeits norāda, ka katram ir jāstrādā ar savu vainas sajūtu, jo pastāv vēl viens maldīgs priekšstats, ka, “ja kādam iet sliktāk, tad mēs nedrīkstam izbaudīt lietas un priecāties par labo, kas notiek mūsu dzīvē”. Vienlaikus domājot tikai bēdīgas domas un dzīvojot ar vainas sajūtu, cilvēkam drīz beigsies emocionālie resursi un zaudētāji būs visi, jo šādu emociju nomocīts cilvēks nevarēs pilnvērtīgi palīdzēt sev un citiem.
Podkāstu klausies šeit:
