Kas jāzina par hepatīta profilaksi?

Ik gadu jūlija nogalē tiek atzīmēta Pasaules Hepatīta diena, lai veicinātu izpratni par hepatīta inficēšanās riskiem un profilakses nozīmi. Kas jāzina par hepatīta inficēšanās ceļiem un profilakses iespējām, stāsta BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, ģimenes ārste Zane Zitmane un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Hepatīta izplatība Latvijā

Hepatītam, kas ir aknu iekaisums, ir vairāki veidi, stāsta ģimenes ārste Z. Zitmane. A hepatīts Latvijā ir samērā reti sastopams, taču pēdējos gados novērota paaugstināta saslimstība, kas ir saistīts galvenokārt ar ceļojumiem uz reģioniem ar augstu izplatību (Āfrika, Vidusāzija, Dienvidamerika, Centrālamerika). Slimību kontroles un profilakses centra (SPKC) dati liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā reģistrēti vidēji 13–37 gadījumi gadā (2024. gadā – 34 gadījumi). A hepatīts tikpat kā neizraisa hroniskas slimības formas.

Savukārt B hepatītam var attīstīties hroniskas slimības formas. Latvijā 2024. gadā konstatēti 239 jaunatklāti hroniska B hepatīta gadījumi. Kopš 1997. gada ir pieejama jaundzimušo vakcinācija pret B hepatītu.

Latvijā C hepatīts arī ir aktuāla problēma saistībā ar savlaicīga skrīninga trūkumu, turklāt pret C hepatītu nav vakcīnas. Pie C hepatīta 85 % gadījumu var attīstīties hroniskas aknu slimības.

Inficēšanās ceļi

Lai pēc iespējas mazinātu riskus saslimt ar kādu no hepatīta veidiem, ir jābūt informētiem par inficēšanās ceļiem un profilakses iespējām, skaidro ģimenes ārste Z. Zitmane.

A hepatīts – fekāli orālais ceļš  (tas iekļūst organismā caur gremošanas traktu):

• no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā un ar sadzīves priekšmetiem, kas piesārņoti ar slimnieka fekālijām pat acīm neredzamā daudzumā;
• dzerot ar A hepatīta vīrusu piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā produktus, kas piesārņoti ar A hepatīta vīrusu pagatavošanas, uzglabāšanas vai pasniegšanas laikā;
• dzimumakta laikā ar inficēto personu, īpaši praktizējot riskantas seksuālas aktivitātes, t. sk., kad ir iespējama inficēšanās fekāli orālā ceļā;
• peldoties ūdenskrātuvēs, kas piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām.

B hepatīts – B hepatīts izplatās, kontaktējoties ar inficēta cilvēka ķermeņa šķidrumiem. Biežāk inficēšanās notiek, kontaktējoties ar asinīm, taču arī sperma, siekalas, vaginālais sekrēts un citi cilvēka bioloģiskie šķidrumi var saturēt B hepatīta vīrusu, līdz ar to ir potenciāli bīstami. Vīrusa izraisītājs nonāk vesela cilvēka organismā caur bojātu ādu vai gļotādu. Izplatītākie ceļi ir:

• seksuālais kontakts ar inficētu personu, ja netiek lietots prezervatīvs;
• narkotisko vielu lietošana, ja tiek izmantoti kopīgi injicēšanās piederumi;
• ārstniecības manipulācijas, ja netiek nodrošināti infekciju kontroles pasākumi, piemēram, atbilstoša instrumentu apstrāde, roku un virsmu dezinfekcija, medicīnisko cimdu maiņa, kad ir kontakts ar asinīm;
• dzemdību laikā jaundzimušais var inficēties no inficētas mātes;
• sadzīvē lietojot inficētas personas higiēnas piederumus (skuvekļi, zobu birstes u. c.), kas var traumēt ādu vai gļotādu;
• veicot skaistumkopšanas procedūras (pīrsings, tetovēšana, manikīru, pedikīrs), ja netiek ievērotas darba piederumu lietošanas un apstrādes prasības;

Inficēšanās asins pārliešanas rezultātā pašreiz nav aktuāls B hepatīta izplatīšanās veids, jo Latvijā un vairākās citās valstīs tiek nodrošināti nepieciešamie pasākumi, lai pārbaudītu donoru asinis.

C hepatīts – līdzīgi B hepatītam, izplatās ar inficētu asiņu starpniecību. Injekcijas un citas manipulācijas ar ādas vai gļotādas bojājumu tiek uzskatītas par visizplatītāko pārneses veidu, retāk – seksuālās transmisijas un vertikālās transmisijas ceļš.

Bērni dažkārt tiek uzskatīti par zema riska grupu, tomēr arī ir pakļauti A un B hepatīta infekcijai, it īpaši bērnudārzos (A) un ja nav vakcinēti (B).

Profilakse un vakcinācijas loma

Būtisks hepatīta profilakses solis ir vakcinācija, uzsver speciālistes. Pret A hepatītu ir pieejama vakcīna, un tā ir ieteicama, ja plānots ceļot uz vidēji vai izteikti endēmiskiem reģioniem, it īpaši, ja tajos plānots uzturēties ilgu laiku vai arī doties turp atkārtoti. Arī, ja plānots ceļot uz valstīm, kurās ir reģistrēts A hepatīta uzliesmojums, kā arī citu iepriekš minēto riska faktoru gadījumā, saka Z. Zitmane.

Arī pret B hepatītu ir pieejama efektīva un droša vakcīna, kas nodrošina aizsardzību pret B hepatītu visa mūža garumā. Vakcinācijas kurss ietver trīs potes, kuras jāsaņem 6 mēnešu laikā. 1997. gadā Latvijā tika uzsākta jaundzimušo vakcinācija pret B hepatītu, kas ievērojami samazināja inficēšanos bērnu un jauniešu vidū. Bērni tiek vakcinēti imunizācijas kalendāra ietvaros, ko apmaksā valsts. Vakcinācija pret B hepatītu ir obligāta medicīnas darbiniekiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuri savā darbā bieži saskaras ar cilvēku asinīm.

Ņemot vērā, ka nav izstrādāta vakcīna pret vīrusa C hepatītu, ieteicams vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, jo tas palīdz novērst citas hepatīta infekcijas pievienošanos un samazina iespēju saslimt ar aknu cirozi vai pat aknu vēzi.

Papildus vakcinācijai, ir būtiski atcerēties arī par higiēnas un vispārējās piesardzības nozīmi, atgādina BENU Aptiekas klīniskā farmaceite I. Priedniece. Lai mazinātu risku inficēties ar A hepatītu, uzturā nedrīkst lietot piesārņotu pārtiku un dzeramo ūdeni, jāievēro roku higiēna, nedrīkst peldēties piesārņotās ūdens krātuvēs. Rokas jāmazgā pirms un pēc ēšanas, ēdienu gatavošanas un pasniegšanas, pēc tualetes apmeklēšanas, atnākot mājās, pēc sabiedrisko vietu apmeklēšanas, pēc pieskaršanās dzīvniekiem un visos citos gadījumos, kad rodas šaubas par roku tīrību. Rokas mazgā arī pirms zāļu lietošanas, kā arī pirms un pēc slimnieku aprūpes vai pēc kontakta ar slimnieku. Savukārt, lai mazinātu risku inficēties ar B un C hepatītu, nedrīkst lietot kopīgus higiēnas piederumus ar citiem, piemēram, skuvekļi, zobu birstes, ir jālieto prezervatīvi. Nedrīkst izmantot citu lietotas šļirces vai adatas, kā arī vienmēr jāizvēlas droši medicīnas un skaistumkopšanas pakalpojumu (manikīrs, pedikīrs, pīrsings, tetovēšana un friziera un citi pakalpojumi) sniedzēji.

Farmaceite uzsver, ka ir jādomā arī par aknu veselību un aizsardzību kopumā, jo aknu bojājumus var izraisīt arī toksisku vielu iedarbība. Tādēļ vienmēr jāatceras, ka alkohola lietošanā ir jāievēro mērenība un to nedrīkst lietot vienlaicīgi ar medikamentiem. Savukārt, lietojot medikamentus, jāievēro nozīmētā deva un lietošanas režīms, bet blakusparādību gadījumā jākonsultējas ar ārstu. Saindēšanās var notikt arī ar dabas veltēm, tādēļ drīkst ievākt tikai labi zināmas dabas veltes, ko atļauts lietot uzturā. Savukārt, pirms iegādāties uztura bagātinātājus, pievērsiet uzmanību to drošumam – neiegādājieties uztura bagātinātājus nedrošās un nepārbaudītās vietās. Uztura bagātinātājiem ir jābūt reģistrētiem PVD uztura bagātinātāju reģistrā – pretējā gadījumā tos nav droši lietot un tie var izrādīties bīstami veselībai.

Simptomi un agrīna diagnostika

Hroniskajiem vīrusa hepatītiem (B un C) simptomu bieži vien var nebūt, līdz slimība progresē, skaidro Z. Zitmane. Savukārt A hepatītam slimības sākumā ir raksturīga pazemināta ēstgriba, nespēks, paaugstināta temperatūra, slikta dūša, biežāka vēdera izeja, pēc dažām dienām parādās dzelte un tumšs urīns. Bērniem infekcija biežāk norit vieglā formā vai bez izteiktiem simptomiem, bet pieaugušajiem slimība var noritēt smagākā formā, un tā ilgst vairākas nedēļas ar atveseļošanās periodu vairāku mēnešu garumā. Vidēji divām trešdaļām saslimušo A hepatīts noris bez dzeltes.

Hepatītus var diagnosticēt, veicot asins analīzes (ALAT, ASAT, antivielas: Anti HAV IgM, Anti-HBc, HBsAg, Anti-HCV). A hepatītu diagnosticē, kad ir akūti simptomi – parasti pacients vēršas pie ārsta un veic analīzes. Pie ārsta jādodas, ja parādās nespēks, nelaba dūša, vemšana, ādas nieze, miega traucējumi, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, dzelte, kas var sākties no acu baltumiem.

Valsts apmaksāta laboratoriskā pārbaude uz B hepatītu tiek veikta visiem asins un citu bioloģisko materiālu donoriem, visām grūtniecēm, hemodialīzes pacientiem, personām, kuras bijušas kontaktā ar B hepatīta slimnieku (seksuāls kontakts, ilgstošs sadzīves kontakts u. c.), kā arī pacientiem, par kuriem ārstam ir aizdomas par saslimšanu ar B hepatītu. Testēšana uz B hepatītu reizi gadā vai biežāk ir ieteicama ikvienam, kam ir paaugstināts inficēšanās risks.

C hepatīts riska grupām tiek veikta testēšana, un, ja tests ir negatīvs, tas jāatkārto pēc jauna riska perioda. Savlaicīga atklāšana ļauj laicīgi uzsākt ārstēšanu (C un hronisks B) un izvairīties no komplikācijām.

Speciālistes uzsver – izpratne par hepatītu un zināšanas par tā izplatības ceļiem, kā arī profilakses, t. sk. vakcinācijas iespējām ir būtisks faktors hepatīta risku un izplatības mazināšanā.