Izplatītākie pneimonijas cēloņi – kā sevi pasargāt? Skaidro speciālisti

Ik gadu 12. novembrī tiek atzīmēta Pasaules pneimonijas diena, lai veicinātu zināšanas un izpratni par pneimonijas slimību. Par to, kādi ir pneimonijas galvenie cēloņi, kā to atpazīt un kādas sekas uz organismu var atstāt pneimonija, stāsta BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, ģimenes ārste Zane Zitmane un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Pneimonijas cēloņi

Sadzīvē jeb ārpus slimnīcas iegūtu pneimoniju galvenokārt izraisa baktērijas, piemēram, pneimokoks, un vīrusi, piemēram, gripa. Nereti pneimoniju izraisa abi cēloņi reizē, retāk arī sēnītes, nokļūstot plaušās no augšējiem elpceļiem. Ja imūnā sistēma ir novājināta vai infekcijas izraisītājs ir pietiekami virulents (izturīgs, agresīvs) un plaušu aizsardzības mehānismi netiek galā ar infekciju, var attīstīties pneimonija. Cilvēki ar hroniskām plaušu vai sirds slimībām, smēķētāji un vecāka gadagājuma cilvēki ir lielākā riska grupā, jo hroniskas slimības var novājināt plaušu lokālos aizsargmehānismus. Gadās, ka pie ielaistiem bronhītiem, sinusītiem un citām primārām augšējo elpceļu saslimšanām attīstās pneimonija. Ir vairāki iemesli un mehānismi, kā tas notiek, tomēr galvenokārt pamatā ir novājināti plaušu aizsargmehānismi, kas jau ilgstoši ir cīnījušies ar iepriekš neārstētu slimību, tādējādi pneimonija var būt kā komplikācija ielaistam un neārstētam klepum, skaidro Z. Zitmane.

Kā atpazīt pneimoniju?

Pneimonijas izpausmes var būt gan acīmredzamas, gan slēptas, tādēļ ģimenes ārste Z. Zitmane stāsta, kā pneimoniju atpazīt. Atkarībā no izraisītāja, pneimonija var attīstīties ātri un negaidīti vai, tieši pretēji, sākties lēni un pakāpeniski bez drudža, tādēļ tā tiek iedalīta tipiskajā un atipiskajā pneimonijā. Tipiskajai pneimonijai raksturīgs akūts sākums – drudzis, klepus, sāpes krūtīs, svīšana, elpas trūkums. Savukārt atipiskajai pneimonijai raksturīgs pakāpenisks sākums – mazproduktīvs un mokošs klepus, var būt sāpes locītavās un pat gastrointestinālas izpausmes. Tādēļ ir ļoti svarīgi ieilgušā klepus gadījumā griezties pie sava ģimenes ārsta, kurš, veicot plaušu auskultāciju jeb klausīšanos, asins analīzes un plaušu rentgenu, precīzi varēs uzstādīt diagnozi un savlaicīgi uzsākt ārstēšanu.

Pneimonijas ārstēšanas process

Pneimonijas pamata ārstēšanas taktika ir antibakteriāla terapija. Tā kā izraisītāji ir dažādi, ārsts izlems un ieteiks piemērotākās antibiotikas. Dažkārt tiek pielietoti arī antivirāli medikamenti, kad ir aizdomas, ka izraisītājs ir vīruss. Protams, precīza izraisītāja noteikšana praksē ir ilga un sarežģīta, tādēļ, ņemot vērā asins analīzes un simptomus, ārsts nozīmēs tā saucamo empīrisko terapiju, mērķējot uz visbiežākajiem un ticamākajiem izraisītājiem. Jāatceras, ka vienas antibiotikas neiedarbojas uz visām baktērijām un noteikti ne uz vīrusiem. Pneimonija var būt dzīvībai bīstams stāvoklis, īpaši noteiktām neaizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, gados vecāki cilvēki, bērni, jaundzimušie, cilvēki ar novājinātu imūno sistēmu hronisku slimību gadījumā. Tādēļ ir svarīgi sākt ārstēšanu pēc iespējas ātrāk, lai novērstu smagas komplikācijas, kā arī ierobežotu infekcijas izplatību. Svarīgi saprast, ka pneimonija var būt komplikācija ielaistam klepum, tādēļ klepus ārstēšana un tā cēloņu novēršana ir svarīga, lai novērstu pneimonijas attīstību,  uzsver Z. Zitmane.

Pirms antibiotiku lietošanas farmaceite I. Priedniece atgādina par nepieciešamību konsultēties ar ārstu vai farmaceitu par pareizu antibiotiku lietošanu pirms vai pēc ēšanas, vai ēšanas laikā, kā arī par lietošanas īpatnībām kopā ar uzturu vai dzērieniem. Noteiktas antibiotikas nelieto kopā ar pienu, piena produktiem un greipfrūtu sulu. Antibiotiku lietošana var izsaukt kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumus – caureju, vēdera pūšanos, aizcietējumus mikrofloras izmaiņu dēļ, tādēļ kursa laikā ieteicams lietot arī probiotiķus, ievērojot 3 stundu starplaiku no antibiotiku lietošanas, vai lietot tos pēc antibiotiku kursa beigām. Papildus elpceļu saslimšanu gadījumā ieteicams lietot līdzekļus, kuri satur Islandes ķērpja lapoņus, mārsila lakstus, ceļtekas, deviņvīruspēka ziedus, raudenes lakstus, altejas saknes, efejas lapas un priedes pumpurus.

Vai pneimonija ir lipīga apkārtējiem?

Bieži vien ir dzirdēts, ka cilvēki baidās iegūt pneimoniju no saslimušajiem, un tā ir taisnība ­­– cilvēks ar pneimoniju potenciāli var inficēt citus, uzsver Z. Zitmane. Bakteriāla pneimonija parasti nav izteikti lipīga un tiek pārnesta pilienu vai aerosola veidā šķaudot, klepojot vai esot ciešā un ilgstošā kontaktā ar saslimušo. Parasti aptuveni 48 stundās pēc antibakteriālas terapijas uzsākšanas infekciozitāte samazinās. Savukārt vīrusu izraisīta pneimonija ir lipīgāka – gripa, Covid-19 un respiratori sincitiālais vīruss tiek viegli pārnests no cilvēka uz cilvēku. Sēnīšu izraisīta pneimonija parasti nav infekcioza. Lai novērstu pneimonijas izplatīšanos un aizsargātu citus, ir ieteicams maksimāli izvairīties no publiskām vietām, nosegt muti, izmantojot salveti vai elkoni, kad šķaudāt vai klepojat, kā arī valkāt sejas aizsargmasku. Tāpat jāatceras par biežu roku higiēnu, lai samazinātu infekcijas izplatīšanos. Būtiska ir arī vakcinēšanās pret novēršamām elpceļu infekcijām, piemēram, pret gripu vai Covid-19, turklāt vakcinēšanās pret pneimokoku var palīdzēt aizsargāt gan jūs individuāli, gan sabiedrību kopumā.

Sekas pēc izslimošanas ar pneimoniju

Pneimonijai var būt dažāda ietekme uz organismu, un šo seku smagums var atšķirties atkarībā no dažādiem faktoriem – pneimonijas izraisītāja, cilvēka vispārējā veselības stāvokļa u. c. Viena no komplikācijām var būt ilgstošs nogurums, tādēļ slimošanas laikā ir svarīgi ļaut organismam atpūsties, izvairīties no fiziskas slodzes, ļoti ieteicams ir mājas režīms. Tāpat ilgstošs klepus, elpas trūkums var saglabāties arī pēc izveseļošanās – šādā gadījumā var veikt dažādus elpošanas vingrinājumus. Ilgstoša medikamentu un antibiotiku lietošana kopumā novājina imūno sistēmu, kas var padarīt cilvēku uzņēmīgāku pret citām infekcijām atveseļošanās laikā, kā arī pēc tās, tādēļ svarīgs ir sabalansēts uzturs ar daudz augļiem un dārzeņiem, stāsta Z. Zitmane. Jāatceras: ja nav iespējams vitamīnus un minerālvielas uzņemt pietiekamā daudzumā ar uzturu, ir jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu par uztura bagātinātāju un minerālvielu nepieciešamību. Plaušu veselībai nozīmīgi būs D, C, A un E vitamīns, kā arī magnijs, selēns un cinks, stāsta I. Priedniece. Būtiska ir arī šķidruma uzņemšana, jo tas palīdz šķidrināt gļotas elpceļos un izvadīt tās. Kad ārsts ir devis atļauju, nepieciešams pakāpeniski atgriezties pie fiziskam aktivitātēm. Svarīgs ir arī regulārs kontakts ar ģimenes ārstu, kurš uzraudzīs atveseļošanos un sniegs padomus, lai novērstu paliekošās komplikācijas.