Aptauja: Cik daudzi spētu atpazīt depresiju?

Kopumā ¾ jeb 75% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju snieguši atbildi, ka viņi spētu atpazīt depresijas pazīmes (jā – 23%, drīzāk jā – 52%), 18% atzīst, ka to nevarētu (nē – 3%, drīzāk nē – 15%), bet vēl 7% konkrētu atbildi sniegt nevarēja, secināts BENU Aptiekas Veselības monitoringa datos, kas iegūti sadarbībā ar pētījumu kompāniju SKDS. Tikmēr klīniskā psiholoģe Inese Lietaviete rezultātus vērtē piesardzīgāk, norādot, ka, lai arī Covid-19 pandēmija palīdzēja aktualizēt mentālās veselības problēmas, tomēr, pat zinot depresijas pazīmes, to ir grūti novērtēt saviem spēkiem, jo depresijai ir dažādas formas un smaguma pakāpes, tāpēc ieteicams meklēt profesionālu palīdzību, jo pretējā gadījumā depresijai var būt ļoti nopietnas sekas.

Cik izplatīta Latvijā ir depresija?

Termins “depresija” tiek lietots ārkārtīgi plaši un dažādās nozīmēs. Latvijā šī problēma vispārējā populācijā nav pienācīgi novērtēta, netiešā veidā par depresijas izplatību signalizē pašnāvību rādītāji[1], kas Latvijā ir vieni no augstākajiem Eiropas valstīs. Pētījumā[2], kas veikts vēl pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma, tika secināts, ka depresijas izplatība Latvijā kopumā bija 6,7%. Tā bija biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem, respektīvi, 7,8%  un 5,6%. Balstoties uz ģimenes ārstu prakšu datiem, tika secināts, ka ar depresiju jebkad dzīves laikā ir saskārušies 22,4% pacientu.

Savukārt ārkārtas situācijas laikā veiktajā pētījumā[3] (2020. gada pavasarī, interneta aptauja) tika secināts, ka depresijas izplatība Latvijas iedzīvotāju vidū bija 5,6%, sievietēm ‒ 7,2% un vīriešiem ‒ 4,2%. Respondenti ar depresiju bija jaunāki par cilvēkiem bez depresijas, turklāt vīrieši bez depresijas bija ievērojami vecāki par sievietēm bez depresijas. Depresija bija vairāk izplatīta to respondentu vidū, kas dzīvoja pilsētās, izņemot Rīgu, kā arī tiem, kuriem nebija attiecību vai nodarbinātības. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijā ir izteikta dzimumu atšķirība – vīriešu depresijas gadījumi pie mums tiek diagnosticēti salīdzinoši retāk nekā citviet[4]. Tomēr augstais pašnāvības risks tieši vīriešu vidū Latvijā liek domāt par to, ka depresijas problēmas vīriešiem netiek laikus atpazītas, kā arī pastāv sociāli un kulturāli aizspriedumi, kas neļauj vīriešiem laikus meklēt palīdzību.

Pandēmijas ietekme

Klīniskā psiholoģe I. Lietaviete skaidro, ka Covid-19 izraisītās ilgstošās ārkārtas situācijas laikā sabiedrībā kopumā ir vairāk ticis runāts par mentālo veselību. Būtiski, ka jauniešu vidū depresija vairs nav tabu temats, pateicoties arī angļu valodā pieejamo videoblogu ietekmei. Tomēr, pat zinot depresijas simptomus, to ir grūti novērtēt pašu spēkiem, jo depresijas formas un smaguma pakāpes ir ļoti dažādas ‒ tie var būt atsevišķi simptomi, depresīvs stāvoklis, depresijas traucējumi, t. s. “mazā depresija” vai klīniska depresija kā slimība. Depresijai izšķir smaguma pakāpes, kā arī vairākus sindromoloģiskus variantus (adinamiskā, disforiskā, anestētiskā u. c.). Tādēļ, arī esot zinošam par depresijas pazīmēm, ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību.

Pazīmes un riska faktori

Depresijas trīs pamata simptomi ir pazemināts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, pazemināta interese un spēja izjust prieku, kā arī nogurums un enerģijas trūkums. Depresijas papildu simptomi: pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas sajūta, pazemināts pašvērtējums, pašnāvības domas vai uzvedība, grūtības pieņemt lēmumus, plānot vai koncentrēties, psihomotorās aktivitātes traucējumi, jebkādi miega traucējumi, pazemināta ēstgriba. Lai diagnosticētu depresiju, svarīgs ir laika kritērijs ‒ traucējumu ilgumam jābūt vismaz 2 nedēļas, lielāko dienas daļu.  Atkarībā no simptomu skaita un smaguma pakāpes tiek noteikts, vai tā ir viegla, vidēji smaga vai smaga depresijas epizode.

Depresijas veidošanās tiek skaidrota ar vairākiem faktoriem, piemēram, ar funkcionālām izmaiņām galvas smadzeņu struktūrās, kas piedalās garastāvokļa regulācijā, neirotransmiteru (dopamīna, serotonīna, noradrenalīna) darbības traucējumiem, ko rada ilgstošs vai atkārtots stress, kā arī ar ģenētiskiem jeb iedzimtības faktoriem. Ir noskaidrota arī alkohola atkarības, trauksmes un depresijas ģenētiskā saistība.

Eksperte skaidro, ka līdztekus bioloģiskajiem faktoriem liela nozīme depresijas attīstībā ir dažādiem psihosociāliem faktoriem, piemēram, agrīnām psihotraumām, svarīgu cilvēku un attiecību zaudējumiem bērnībā, kas rada indivīda “ievainojamību”. Pamestības un nedrošības sajūta, konflikti ģimenē, vecāku nespēja apmierināt bērna emocionālās vajadzības rada nelabvēlīgu ietekmi turpmākai indivīda sociālai funkcionēšanai un spējai adekvāti apmierināt savas vajadzības pieaugušā vecumā. Depresijas attīstību veicina arī pašvērtējuma zaudēšana dažādu apstākļu ietekmē, negatīva pārliecība par sevi, iemācīta bezpalīdzība, pārmērīgs kritiskums pret sevi un citi faktori.

Riska grupas

Balstoties pētījumos, var secināt, ka lielāks risks saslimstībai ar depresiju ir sievietēm, īpaši jaunām, bet šī attiecība gadu laikā mazinās. Tāpat augstāki depresijas riski ir cilvēkiem bez darba un ar zemu ienākumu līmeni. Lai arī sociāli ekonomiskiem faktoriem ir būtiska loma saslimstībā ar depresiju, tomēr tā nereti tiek uzskatīta arī par augsti attīstītu, pārtikušu valstu problēmu, kas liek pētījumu rezultātus izvērtēt ar zināmu piesardzību, kontekstuāli. Pretrunīgi ir arī rezultāti par izglītības līmeņa saistību ar depresiju. Latvijā veiktajā pētījumā[5] depresija biežāk ir tikusi diagnosticēta cilvēkiem, kam ir viduvējs vai slikts veselības pašvērtējums, ir novērota veselības pasliktināšanās pēdējo 12 mēnešu laikā vai ir alkohola atkarība. Kopumā cilvēkiem ar depresiju ir augstāks komorbīdu (līdzās pastāvošu) somatisku un psihisku saslimšanu risks.

Pastāvīgas attiecības ir svarīgs aizsargfaktors. Depresijas saikni ar attiecību trūkumu var skaidrot divējādi – pirmkārt, cilvēki, kas cieš no depresijas, retāk veido attiecības un, otrkārt, attiecību zaudējums var sekmēt depresiju.

Joprojām virkne aizspriedumu

Iespējams, viena no biežākajām pārliecībām ir tā, ka “ar depresiju katram ir jātiek galā paša spēkiem ‒ “vienkārši” saņemoties, domājot pozitīvas domas”. I. Lietaviete uzsver, ka tas diemžēl nestrādā, turklāt nereti iekšējā kritika, kas pieprasa neiespējamo, vēl vairāk pasliktina situāciju. Bieži var dzirdēt apgalvojumus, ka “depresija pāriet pati no sevis”. Reizēm tā var notikt, jo katram no mums ir unikālas adaptīvas pašregulācijas spējas, tomēr nereti ar tām nepietiek. Svarīgi ir atzīt, ka nepieciešama profesionāla palīdzība ‒ līdzīgi kā citu saslimšanu gadījumā. Vēl joprojām valda daudz aizspriedumu arī par antidepresantu kaitīgo ietekmi.

Pirmie ārstēšanās soļi

Svarīgi ir apzināties, ka depresija ir slimība (vai vieglākā formā ‒ psihisks traucējums), kas prasa mērķtiecīgu ārstēšanu. Un depresija ir ārstējama. Lielai daļai pacientu ir vērojama depresijas un trauksmes simptomu samazināšanās, uzsākot antidepresantu kursu, kas, veicinot neirotransmiteru regulāciju smadzenēs, divu nedēļu laikā ļauj piedzīvot pirmo jūtamo uzlabojumu. Citi pacienti izvēlas psihoterapiju kā primāro palīdzību, norāda eksperte. Kognitīvi biheiviorālās terapijas vadlīnijas depresijas ārstēšanā balstās uz trīs pamatprincipu integrāciju: pirmkārt, tā ir precīza diagnostika un atbilstoša medikamentozā terapija, otrkārt, svarīga ir depresijas simptomu mazināšana fokusētā psihoterapijā un, treškārt, biheiviorālā aktivizācija (dienas ritmu sakārtošana, veselīgu paradumu un regulāras fiziskās aktivitātes pakāpeniska ieviešana).

Katra cilvēka atveseļošanās ceļš ir dziļi individuāls, tāpēc nav vienas receptes visiem. Tomēr svarīgākais un visiem kopīgais princips ir nenorobežoties un nepalikt vienam ar slimību.

Aptauja veikta sadarbībā ar interneta pētījumu kompāniju SKDS, aptaujājot 1005 Latvijas iedzīvotājus.

[1] [1] WHO, SDR(0-64), Suicide and intentional self-harm, per 100 000 - European Health Information Gateway (who.int)

[2] Vrubļevska, J. (2018). Depresijas izplatība Latvijas vispārējā populācijā un primārā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā: Promocijas darbs: apakšnozare – psihiatrija. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. https://doi.org/10.25143/prom-rsu_2018-09_pd

[3] Rancāns, E., Martinsone, K. et al. (2021). Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā Covid-19 pandēmijas laikā, turpmākās vadības virzieni. Projekts "COVID-19 epidēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā; veselības nozares gatavības nākotnes epidēmijām stiprināšana”. https://www.vm.gov.lv/lv/media/6491/download

[4] https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20181010-1

[5] Vrubļevska, J. (2018). Depresijas izplatība Latvijas vispārējā populācijā un primārā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā: Promocijas darbs: apakšnozare – psihiatrija. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. https://doi.org/10.25143/prom-rsu_2018-09_pd