Perfekcioniste ar spārniem

30.09.2016 Nav komentāru

Rudenī vairāk nekā parasti sanāk aizdomāties par to, kas mūsu ikdienai piešķir nozīmi. Vai darbs, ko darām, ir vērtība pati par sevi, vai arī tam līdzi nāk kāda cita pievienotā vērtība? Kas ir tas, kas mūsu ikdienu padara jēgpilnu? Par to saruna ar VIZMU VĪKSNU, Benu Aptieka Latvija valdes locekli un Farmācijas daļas vadītāju.

– Kāda igauņu farmaceite reiz teica: «Ir ļoti svarīgi, lai farmaceits neizsniedz pacientam zāles klusējot.» Mūsdienās aptiekas klientus mēģina ķert, piedāvājot atlaides, taču es priekšroku dodu atbalstošai un individuālai attieksmei, kad mani uzrunā caur konsultāciju, padomu sniegšanu un veltīto laiku.

– Pilnīgi piekrītu kolēģei un jums. Arī es nereti, kad mūsu meitenēm, farmaceitēm, uznāk vēlme savā ikdienas darbā saskatīt vairāk pustukšu, nevis līdz pusei piepildītu glāzi, vēršu viņu domas uz pozitīvo, mēģinu vaicāt par gandarījumu: «Cik reižu dienā cilvēki jums pasaka paldies?» Aizbraucu uz kādu aptieku mazpilsētā, meitenes uzvāra kafiju: «To mums klients atnesa, un šīs konfektes arī…» Vai – puķes. Lauku aptiekās, tur vispār – rudenī, kā meitenes saka, viņas ir nogaršojušas visas apkārtnes ābolus! Jā, bet tos taču atnes cilvēki, kuri vēlas, lai tieši tu viņu apkalpotu. Tas ir mans klients, viņš nāk pie manis – šo izjūtu farmaceitam nekas nespēj atsvērt.

Vieniem patīk, ka farmaceits ar viņu parunājas, otriem patīk stingrāks skolotāja komunikācijas stils. Katram savs, bet visam pamatā tomēr ir farmaceita zināšanas. Mēs esam ļoti izglītojušies, mēs daudz ko zinām, lasām, studējam zāļu instrukcijas. Bet diezgan ātri tu arī sajūti, ka kādā jomā tomēr peldi, šaubies, un nodomā: šo tēmu vajadzētu paskatīties, atsvaidzināt zināšanas… Taču, tā kā farmaceites lielākoties ir sievietes, tikko viņas aizver aptiekas durvis un aiziet mājās, kur gaida bērni, ģimene, sākas otra darba slodze, un protams, ka labā griba atsvaidzināt zināšanas izslīd starp pirkstiem kā zīda lakatiņš… Tāpēc mūsu uzņēmums regulāri organizē semināru dienas, kad farmaceiti no visas Latvijas brauc uz ofisu mācīties. Tur tu esi prom no savas ikdienas vides, tevi nekas netraucē. Lektors parasti ir ārsts, kas pārzina attiecīgo medicīnas tēmu, izstāsta simptomus, izpausmes, izskaidro medikamentu grupu atšķirības, ārstēšanas shēmu. Vēlreiz paklausoties, atkal kaut kas jauns paliek prātā, kāda svaiga nianse.

Primārais un pats galvenais farmaceita ierocis ir prasmes izvērtēt informāciju, zināšanas. Cik tev to ir, tik tu spēj.

– Daudzus interesē jautājums par zāļu saderību. Ārsti šajā ziņā parasti ir kūtri stāstītāji, trūkst laika…

– Jā, kaut kur tālā nākotnē man ir vīzija, ka farmaceits ierakstīs medikamenta nosaukumu datorā un uz ekrāna uzreiz redzēs, ar ko to nedrīkst kopā lietot. Eiropā farmaceiti tā jau strādā!

Man ir daudz šādu vīziju, mēs daudz ko varētu pārņemt no ārsta pienākumiem, lai sekmētu hroniska slimnieka līdzestību izārstēties. Piemēram, Eiropā jaunā recepte cilvēku, kuram reguāli jālieto zāles, jau gaida aptiekā, farmaceitam tikai jāpiezvana: «Nāciet pakaļ zālēm!» Kādreiz tā būs arī Latvijā, nešaubos.

Bet šodien notiek citādi. Cilvēks atnāk uz aptieku, viņš ir izdzēris pēdējo tableti: «Man vairs nav zāļu, bet pie ārsta tikšu parīt…» Jautājums: dot cilvēkam zāles? Receptes viņam nav… Vai to atnesīs? Nav mans pastāvīgais klients, nezinu. Varbūt atnesīs, bet varbūt ne… Varbūt aizies pie ārsta, varbūt neaizies… Nu, ko farmaceitam darīt?! Pie vienas otras diagnozes nekas slikts nenotiks, ja būs zāļu lietošanas pārtaukums, bet pie citas… Ir simts un viena profesionālā dilemma, par ko domāt. Tāpēc, ja mēs attīstīsim klientu uzraudzību, sadarbību, cilvēks nāks tikai uz mūsu aptieku, mēs par viņu visu zināsim un viņš zinās, ka viņu uzraugām, – tas atvieglos sadarbību.

– Proti, kā katram vajag savu zobārstu un frizieri, tāpat vajag arī savu aptieku!

– Tur tā lieta!

– Jūs farmāciju studējāt Rīgas Stradiņa universitātē?

– Jā, tikai toreiz tas bija Rīgas Medicīnas institūts. Farmācijas fakultātes dekāne – Vija Eniņa, kuru cilvēki zina kā brīnišķīgu ārstniecības augu pazinēju. Harismātiska personība.

– Farmaceita profesija ir arī no tām, kas bieži tiek turpināta no paaudzes paaudzē.

– Nē, nē, manā dzimtā nav farmaceitu. Kaut gan… nesen mana vecākā meita teica: «Mammu, kāpēc tu man neliki skolā mācīties ķīmiju, es tagad tik ļoti gribētu kļūt par farmaceiti… » Klausoties, redzot, zinot manu darbu – jā, tāda atziņa izskanēja.

Man arī bērnībā šķita interesanti doties vecākiem līdzi uz aptieku: zāļu smarža, farmaceites baltais virssvārcis, un tā tante tik gudra… Droši vien interese par medicīnu parādījās tāpēc, ka mana mamma ļoti slimoja. Radās apņemšanās, ka izaugšu liela un tad izdarīšu tā, lai mammai vairs nesāp. Skolas pēdējās klasēs nespēju izšķirties: būšu ārste vai farmaceite? Nezinu, vai nobijos, ka, stājoties ārstos, neizturēšu konkursu, bet uz farmāciju gāju droši – es tomēr biju beigusi ķīmijas klasi Smiltenes vidusskolā, un pirmajā augstskolas kursā vispār nebija, ko darīt. Tas viss bija skolotājas Dzidras Nātras nopelns.

Otrajā kursā apprecējos. Ar savu vīru Andri bijām klasesbiedri, kopā mācījāmies Smiltenes vidusskolā, iemīlējāmies pēdējā klasē. Apprecējāmies, jo gribējās vakaros būt kopā. Vecāki mums palīdzēja, varējām studēt, mamma man pat aizliedza strādāt. «Izmācīsies un tad,» viņa teica. Turklāt tolaik bija arī mazliet citādi – no stipendijas varēja iztikt.

Dzīvojām Rīgā, vecāki laukos, un, pragmatiski izvērtējot, nospriedām, ka bērni mums būs pēc studijām. Jo man bija pilnīgi skaidrs: ja tas bēbis pieteiksies, bērns būs jāaudzina mums pašiem.

Abas meitas piedzima, kad pēc studijām strādāju Rīgas 1. medicīnas skolā par pasniedzēju. Nebija viegli, mazais jāved uz dārziņu un pašai jādodas uz darbu. Atceros to kā smagu laiku. Bet pēc tam nāk gandarījums. Jā, ieguldītās pūles kādā mirklī pārvēršas saldos augļos, un tagad kopā būšana ar abu meitu ģimenēm, mazbērniem – tas ir tāds prieks! Tu vēro, kā viss pārmantojas… Bērnībā es ārkārtīgi gribēju dejot baletu, skatījos pa televizoru Čaikovska Gulbju ezeru… Un pēkšņi mazmeitiņa Adriāna paziņo, ka viņa grib dejot baletu. Meita šausmās: «Tu jau to un to dari, vai tiešām vēl baletu?!» – «Nu, ko tu brīnies? Viņa taču ir mana mazmeitiņa,» mierinu meitu.

Šo apziņu, ka bērni ir svarīgā sadaļa tavā dzīvē, manī ielika mamma. Tie ir MANI bērni, MANI mazbērni… Okei, karjera arī ir būtiska, bet es vienmēr esmu teikusi, ir neaizvietojami amati, bet nav neaizvietojamu cilvēku šajā amatā. Es esmu mamma un kā mamma būšu neaizvietojama savam bērnam – tāpat kā mana mamma bija neaizvietojama man. Mana mamma bija visa centrs, un ģimenes kopā turēšanās ir viņas nopelns, ar kādu sirds siltumu, pacietību viņa mūs visus mīlēja.

Es lepojos ar savām meitām, viņas man ir izdevušās. Un mazbērni – tā ir mana trešā elpa. Mazmeitiņa un trīs mazdēli. Ar galveno mazdēlu, kā es saku, mūs saista īpaša saikne, viņš tomēr ir pirmais. Kristaps – kā tas puika mīl lasīt! Reizēm man ir šoks un dusmas. Jūnijā aizlidojām atpūsties uz Spāniju, braucam mašīnā pa Barselonu (to pilsētu mēs ar vīru vienkārši dievinām), un es Kristapam ik pēc mirkļa saucu: «Re, paskaties, kas par pili! Re, kāds koks! Re, kāda māja!» Bet viņš viss ir grāmatā. Tā nodaļa Kristapam jāizlasa līdz galam. Savukārt dvīņu puikas Gustavs un Oto, viņi ir brīnums – divi uzreiz, divi vienādi! Un tās zilās actiņas, ar kādu uzticību viņi uz tevis skatās, kā priecājās, ka tu esi… Darbā visi jau zina, ka es vienmēr lielos ar saviem mazbērniem. «Viss, pēc pusstundas beigšu runāt,» smejos. Bet – ģimene līdzsvaro. Tik ļoti palīdz sakārtot prioritātes! Ja ir vienīgi profesionālais, tad tā ir puse no manis. Tad esmu tikai puscilvēks.

– Un ar to arī uzņēmuma darbinieki emocionāli ir lieli ieguvēji, ka jums ģimene ir tik svarīga.

– Manā pārziņā ir uzņēmuma farmaceitiskā daļa, bet es arī saprotu, ka tas nav tikai darbs aiz letes, piekrāmēt plauktus ar zāļu paciņām, pasūtīt preci… Nē, farmaceita darbs ir ar cilvēkiem, kurš prasa ar pozitīvām emocijām uzlādētas baterijas. Tāpēc šovasar mēs beidzot noorganizējām vasaras brīvdienas – pasākumu, kāds kolektīvam nekad agrāk nav bijis. Un arī visa BENU komanda bija gatava šo vienu dienu būt kopā.

– Ko jūs todien darījāt?

– Programmu turēju noslēpumā, cik ilgi vien spēju. Mēs braucām ar kuģīti pa Lielupi uz Jūrmalas brīvdabas muzeju. Tur notika radošās darbnīcas. Meitenes bija tik izslāpušas pēc radošuma, ka drīz vien miega spilventiņi, ko darināt, izbeidzās, krūzes, cik vien paņemtas līdzi, visas bija apgleznotas, vainadziņi sapīti, pat puiši tos pina! Uzstājās Varis Vētra ar savu dzeju un dziesmām. Atpakaļceļā uz kuģa mums dziedāja Viktors Lapčenoks. Tad gan dejoja visas, kas vien varēja pakustēties, – brīnums, kā tas kuģis neapgāzās. Meitenes bija ļoti pateicīgas par šo dienu.

– Un kā jūs pati atpūšaties?

– Esmu aktīvs cilvēks. Pats skaistākais vaļasprieks, kas aizsākās mūsu ģimenes agrās jaunības laikos, ir slēpošana, slaloms. Abas meitas bija mazas, kad braucām uz Gaiziņu, mācījāmies laisties no kalna lejā. Un tas ir dabiski, jo mana mamma par mani kādreiz smējās: «Nezinu, vai tu vispirms iemācījies slēpot, vai staigāt!» Pēc skolas, pārnākusi mājās, ātri izmācījos un tad līdz tumsai uz slēpēm. Arī tētis man vēlāk pievienojās. Mēs visi uz slēpēm, suns pa vidu – tā bērnības garša nav zudusi… Mums ir arī ļoti labi ģimenes draugi – vienaudži, un tagad četratā, cik vien bieži varam, brīvdienās slēpojam pa mežu. Klusums, sniedziņš eglītēs, saulīte – vienkārši lielākas baudas nav. Un pēc tam pirtiņa, lēkšana upē.

Tagad ir arī lielie kalni. Nu kāda gan es dižā slēpotāja?! Tomēr kalnu varenums mani fascinē. To arī vajag sajust, kāda esi niecība. Man pret kalniem ir liela pietāte. Mammas brālēns gāja bojā kalnos.

– Ar laukiem jums arī vēl ir saikne?

– Mans tētis joprojām dzīvo Smiltenes mājā. Ja jaunībā lauku darbus uztvēru kā pienākumu – biešu vagas un siena pļavas, tad tagad tas ir milzīgs gandarījums. Pilnīgs pretstats ikdienai Rīgā! Ir tik burvīgi – vienkārši lasīt ābolus. Izravēt mammas puķes – viņai visur bija puķes, puķes, puķes. Tu ielaid pirkstus zemē… Gribas iesēt, un tad pēc nedēļas aizbrauc un skaties, kā asniņš izdīdzis, un tad gribas viņu aprušināt, pēc tam jau rodas vēlme ar viņu aprunāties… Agrāk tas viss izpalika, bet tagad izpaužas arvien spilgtāk – mamma to sēklu mūsos ir pamatīgi iesējusi.

– Iespējams, perfekcionisms vispār raksturīgs farmaceitiem? Visu precīzi izsvērt gramos.

– Ir, ir! Mēs esam ļoti sīkumaina profesija. Ļoti strukturēti, kārtīgi, rāmjos ielikti, trīs reizes visu pārbaudām. Tas ir profesijas sāls, kas nāk līdzi dzīvē. Vai arī profesija piespiež tevi tādam kļūt. Punktuālisms. Mums ir ļoti grūti pieņemt pārmaiņas, kaut gan es vispār esmu diezgan vērsta uz pārmaiņām, inovatīvo. Tik pamet kādu ideju un – aiziet! Varbūt tāpēc atrodos tur, kur esmu, nevis strādāju konkrētā aptiekā. Es spēju mūsu pragmātiskās meitenes pavilkt līdzi – ar savu vēlmi: mums jābūt labākajām, mums to vajag, mums tas jādabū gatavs. Godkārība manī arī mīt – lai esmu sista, ja dzirdu ko sliktu par mūsu uzņēmumu! Mums patiešām ir jābūt labākajiem! Tas ir darbs ar cilvēkiem – radīt viņos piederības izjūtu un lepnumu par to, ka – esmu BENU Aptiekas farmaceits.

– Ko BENU ir pirmie uzsākuši, ar ko varat palielīties?

– Mēs paši pirmie uztaisījām pašapkalpošanās aptiekas.

– Jūs pati arī savas veselības problēmas risināt ar zālēm?

– Ja sāp galva, tad jā. Bet citādi man jau kopš studiju laikiem ļoti patīk dabas preparāti un zāļu tējas, kur ārstniecības augi salikti pareizā salikumā. Man vispār patīk dzert tējas.

– Jums ir arī kāds topa paņēmiens?

– Grozies, kā gribi, visa pamatā ir dzīvesveids. Esmu mēģinājusi visu mūžu pareizi ēst, bet manas abas meitas tikušas pakāpi augstāk savā izpratnē par veselīgu dzīvesveidu – viņas neēd gaļu, piekopj ājurvēdu. Es uzskatu, ka jādzer no rīta svaigi spiestas sulas. Ziemā pērku saldētās upenes, dzērvenes, smiltsērkšķus, sablendēju, tad ņemu burkānus, ābolus, izspiežu sulu, pielieku klāt šķiedrvielas kā profesors Danilāns mācīja – «Tos biezumus ar’ vajag leksēt iekšā!» Un man ir arī gandarījums, kad redzu rezultātu, kāpēc katru rītu tērēju laiku, lai sagatavotu šo vitamīnu kokteili, – es neslimoju.

Ja runājam par saaukstēšanos, tad uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt reizes, kad esmu ķērusies pie ķīmijas – tabletēm vai karstajiem dzērieniem. Nē, parasti var tikt cauri ar dabas sadaļu, ja laikus noreaģē un tev ir zināšanas, kā to izdarīt. Un vēl nepieciešams slimību izgulēt. Bet ir arī bijis tā, ka jādzer antibiotikas un tikai pašas sevis nemīlēšanas dēļ, jo grūti jau piespiest sevi palikt mājās un izgulēt slimību.

– Mazbērni arī no jums mācās?

– Viņiem jau ir nostabilizējušies ēšanas paradumi, un man liels gandarījums, ka tā. Viens piemērs… Mazdēls bija atvests pie manis un, galvenais, jutās slims – slikta dūša, vēders sāp. Mūsu meitenes, farmaceites saka: «Iedod taču viņam kolu!» Zināms fakts, ka pie vēdera infekcijām stadijā, kad iekšā viss burbuļo, tas ir glābiņš… Nospriedu, ka laikam tiešām nav cita varianta, bet viņš: «Nē, kolu es nedzeršu, kola ir slikta!» – «Pagaidi, es tagad tevi ārstēšu, šis būs izņēmuma gadījums…» Tikai pēc ilgas, ilgas pierunāšanas mazdēls piekrita izdzert kolu un jau pēc divdesmit minūtēm prasīja ēst. Tā, lūk!

 

Atpakaļ |
Dalīties

Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru, pieslēdzies ar Facebook pasi

Facebook pase

Populārākie rakstiSkatīt visus