Dzīvo visi, kas kustas!

13.05.2017 Nav komentāru

Ginekoloģe, dzemdību un ultrasonogrāfijas speciāliste DACE MATULE allaž rada pārliecību, ka ir laimīga sieviete. Tieši laimīga sieviete, nevis darbiniece. Tāda viņa bija pirms divdesmit gadiem, tāda ir tagad. Jo Dace zina, ka stāsts nav par krunkām, bet – par attieksmi.

Kad jūs sākāt domāt, ka jādzīvo veselīgi? Ka – dzīvesveids daudz ko nosaka?

Mēdz sacīt, ka cilvēks visu mūžu dara  ko aplamu, bojā veselību un tad pēdējā brīdī, kad vilciena pēdējais vagons jau māj ar sarkanu uguntiņu, viņš pēkšņi sāk dzīvot ļoti, ļoti veselīgi… Nē, mans stāsts īstenībā ir cits – ne tik veselīgs, cik aktīvs dzīvesveids. Man vienmēr blakus bijis sports. Sākot jau kopš tiem senajiem skolas laikiem, kad gribēju būt mākslas vingrotāja, bet iznāca lodes grūdēja. Un te jāpateicas manam Rīgas 50. vidusskolas fizkultūras skolotājam Aleksandram Blumbergam. Viņam bija ideja, ka visi skolnieki, kas nez cik kustas, jāsaliek tur, kur viņi varētu vislabāk derēt. Varbūt kāds teicamnieks palika ārpus laivas, taču visi pārējie tika mērķtiecīgi aizvadīti uz kādiem sporta veidiem. Un, lai gan mākslas vingrotāja no manis nesanāca, volejbolam un basketbolam biju par īsu, bet man vienmēr gribējās ļoti kustēties un mani aizbīdīja uz vieglatlētiku. Skolotājs teica: «Es tev sameklēšu ļoti labu treneri.» Savukārt treneris, mani ieraudzījis, sacīja: «Mēs uzvarēsim!» Tā arī notika – Latvijas čempiona medaļas un arvien vēl nepārspētais junioru rekords lodes grūšanā ir mans.

Bet kāpēc nodarbojāties ar tik nesievišķīgu sporta veidu?!

Tajā brīdī man bija azarts pārspēt pašai sevi. Tā bija arī iespēja sevi pierādīt. Laikam tāpēc trenējos, jo man patika uzvarēt. Un tagad, kad skatos uz meitenēm, es domāju, ka pusaudža gadi īstenībā ir ļoti noteicoši, kā mēs dzīvosim tālāk. Saprotams, ka liela nozīme te ir arī mammai un ģimenei, tāpēc kļūstu samērā nervoza, ja kāda mana paciente lūdz savai četrpadsmit vai sešpadsmit gadus vecai meitai sagādāt atbrīvojumu no fizkultūras. Jo tas ir laiks, kad mēs savos bērnos sākam iedēstīt mīlestību pret savu ķermeni ar fizisko aktivitāti. Vienalga, kāda tu esi – apaļīga vai tieva –, kustoties tu pati vairāk iepazīsti savu ķermeni un jūti, cik fantastisks ir muskuļu nogurums, cik kolosāli ir tad, kad esi izdarījusi ko mazliet vairāk, pārkāpusi pāri savai nevarēšanai. Tas pats attiecas uz puišiem – nākamajiem vīriešiem.

Man sportošana ir arī no vecākiem – mamma, kas bija sejas un žokļu ķirurģe, un tētis, gastroenterologs un ķirurgs, kas, starp citu, 1967. gadā izgudroja kuņģa zondi, – viņi abi spēlēja volejbolu un tenisu. Viņiem tas savukārt nāca līdzi no universitātes laika. Mamma bija universitātes volejbola izlasē, pēc tam visu savu mūžu ar pensionāriem sestdienās un svētdienās stundām spēlēja dubultspēles tenisā. Viņiem bija savs hobijs, aizraušanās, sava kompānija, sports kā komunikācijas veids, un, ja mamma nebūtu pēc gripas infekcijas kļuvusi akla, bez valodas un kopjama, domāju, ka viņa spēlētu vēl līdz astoņdesmit gadu vecumam.

Vispār jūsu dzimtā visi kustas!

Tā ir. Mans brālēns pulmanologs Viesturs Šiliņš spēlē tenisu, otrs man brālēns Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis skrien orientēšanos un spēlē basketbolu. Viņa mamma astoņdesmit gados vēl spēja uztaisīt tiltiņu, bet deviņdesmit gados, kā mēs jokojām, viņu obligātajās pastaigās veda sunītis. Mana māsīca zobārste Inese Mauliņa arī nodarbojas ar orientēšanās sportu un spēlē tenisu.

Tāpēc, kad man vaicā, kad sāku domāt par veselību… Tas noteikti nav tagad! Jo es pēc komplekcijas nekad neesmu bijusi trausla un zinu – kad kustos, ļoti labi jūtos, kļūstu mazliet kompaktāka. Kā jebkura sieviete, esmu izmēģinājusi arī dažādas diētas, bet perfekti zinu, ka vislabāk darbojas tas, ka es, piemēram, no astoņiem līdz pieciem strādāju un ka varu pusseptiņos vai pusastoņos vakarā aiziet uz sporta klubu, zumbu vai tenisu – dabūt kustības. Kad garīgajam nogurumam tieku pāri ar fizisko nogurumu, kad savas emocijas, smadzeņu, sirds, dvēseles saspringumu, ko esmu savākusi pēc traki grūtas un garas darba dienas, kompensēju ar muskuļu darbu, kad, viegli iesvīdusi, stāvu dušā, tad, jā, jūtu, ka esmu ieguvusi harmoniju, un man paveras vēl viens vakara cēliens. Savukārt, ja es uzreiz pēc darba aiziešu mājās, šī atmosfēra mani vienkārši iesūks. Jo banāli skan, bet ir divas mūžīgas vērtības – putekļi un nezāles –, kas apēd sievietes mūžu. Putekļi un nezāles bija pirms mums un būs pēc mums… Nē, sievietei ir trīs reizes nedēļā jānodarbojas ar ritmisku fizisku slodzi, kas nav grīdas mazgāšana, putekļu dzenāšana un aizaugušu dobju ravēšana! Jātrenē muskuļi – tas ir tāds kārtīgs, foršs mūsu ķermeņa rāmis. Tad uzlabojas sirdsdarbība, mikrocirkulācija, atveras sīkie asinsvadi, normalizējas asinsspiediens, holesterīns, izskalojas sārņi, un līdz ar to arī miegs būs labāks. Organisms pierod pie fiziskās slodzes, un tā mazinās svars. Ja stipri dūšīga sieviete zaudē desmit procentus svara, viņa par 30 procentiem samazina krūts vēža risku. Sievietēm manā vecumā noteikti būs daudz mazākas peremenopauzes parādības, jo ķermenis jūt gandarījumu un pateicību par fizisko aktivitāti. Mēs esam uzbūvēti no tik daudzām un dažādām detaļām, kam visām ir jādarbojas. Garāžā stāv ļoti skaista mašīna, bet, ja ar to nebrauksim, tad cukas aizies ciet, lai gan tu atver durvis un iesēdies baltā ādas salonā.

Daudzām sievietēm stāsts ir tāds: skolā bija fizkultūra, aktīvs sports, vēl augstskolā vai tehnikumā, un tad viņas apprecas, sadzimst bērni, un ar to arī viss ir cauri.

Jā, ļoti interesanti, kas katram kļūst par prioritāti… Man kaimiņos dzīvo triju dēlu mamma, joprojām aktīvi kustas. Bet, saprotams, tas prasa no viņas un vīra uz mašīnas jumta savietot piecus velosipēdus. Tas prasa to, ka tev tās triju dēlu drēbes būs jāmazgā naktī. Toties – kas par ieguvumu! Visi viņu draugi sporto, viņi skrien, orientējas, piedalās, un tas viņu dzīvei piedod garšu, viņi ir veseli.

Tātad jautājums, ko tu tajos svara kausos ieliec …

Jā, vai tu dosies pārgājienā vai – ar mašīnu aizbrauksi līdz dārza mājai, cepsi šašliku, un bērni tur kaut kur garlaikosies… Kā mēs lietas uztveram? Jo var taču pirms šašlika sarīkot tenisa turnīru, var ar kājām doties pārgājienā un maršruta galā taisīt šašlika vakaru, var arī skaistajā pavasara vai vasaras dienā vienkārši aizbraukt ar mašīnu un uzreiz apsēsties dārzā pie galda.

Katram savs. Bet man šķiet, ka ar kustību mēs tīri neapzināti saglabājam jaunību. Lai gan svars nepārprotami ar gadiem nedaudz nāks klāt, jo vielmaiņa un visi metabolie procesi ir kā dzirnu rati, kas kļūst arvien lēnāki un lēnāki, un lēnāki…

Mēs neviena neizbēgsim no menopauzes.

Bet atkal – kā mēs uz to raugāmies. Īstenībā šie gadi ir fantastiska iespēja būt kopā ar ārkārtīgi interesantu, jaunu partneri, un tas jaunais partneris esi tu pati.

Kad beidzas reproduktīvā funkcija, sākas fantastiska fāze, kurā mums paliek arī sievišķie hormoni estrogēni, bet mūsos nedaudz dominē androgēni, vīrišķie hormoni. Tas ir garīgās un dvēseliskās pilnveidošanas laiks. Menopauzē mums ir atstāta mūsu seksualitāte, ir atstāts mūsu libido, bet vairs nav jābaidās par grūtniecības iespējām. Un, ja paskatāmies uz savu ķermeni menopauzē kā uz jaunu partneri un jaunām attiecībām, mēs kāpjam uz augšu, patiešām uz augšu. Tu saproti, ka, gadiem ejot, esi nonākusi karalienes statusā un – karalienes nekad nenoveco. Viņām ir korgiji – apburošie nelielā auguma sunīši, kuru kvēla pielūdzēja ir arī Lielbritānijas karaliene Elizabetes II –, viņām garšo labs vīns, viņām aug īpašas puķes, un īstenībā, kad viņas satiekas ar pārējām karalienēm, ir ļoti jautri, jo ir tas mirdzums acīs.

Bet, ja mēs savu sievišķību asociējam tikai ar reproduktīvā funkciju, ja mums dvēseliski ir grūti sasniegt  karalienes statusu, tad ir samērā sarežģīti pārdzīvot spoguliskās izmaiņas, kas notiek, gadiem ejot. Reizēm gandrīz vai gribas iznīcināt visus spoguļus! (Smejas.) Ja gadus uztveram kā traģēdiju un it sevišķi mūsdienās, kad ir jaunības kults, un ja tu nesāc laikus – divdesmit astoņu, trīsdesmit gadu vecumā – špricēt botoksu, nu tad…

Tātad jūs nebaida ne piecdesmit pieci, ne piecdesmit seši gadi?

Un arī ne sešdesmit un septiņdesmit. Neko taču nevar mainīt! Bet runa jau nav par krunkām, runa ir par – attieksmi. Man ir vīra radiniece Ainas kundze, šogad paliks 99 gadi, pašlaik dzīvo Spānijā. Pasakaina! Fantastiska!  Jo viņai patīk šī dzīve, un tā viņu interesē joprojām. Viņai ir ilgviļņi, nadziņi kā pērlītes, actiņas uzkrāsotas, un viņa vienmēr smejas. Ainas kundze šarmanti koķetē ar jaunākiem vīriešiem – viņi ir viņas draudzenes! Tas tāds ļoti labs statuss, kad tu drīksti priecāties par dzīvi kopā ar puišiem. Ar gadiem attiecības un daudz kas cits kļūst vienkāršāk.

Un nevajag visu sabojāt ar sliktu seksu! Jo kādreiz sievietes jūtas vainīgas par vīriešu erektīlo disfunkciju… Nē, tas nav saistīts ar tevi! Sievietēm jāsaprot, ka partneru problēmas saistītas ar vīriešu veselību, nevis tāpēc, ka viņai pēkšņi parādījies celulīts.  Disfunkcija notiek, jo partnerim ir paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts holesterīns, cukurs asinīs, metabolais sindroms, un viņš smēķē vai arī nesmēķē, bet ir uzaudzis riktīgs vēders.

Par sieviešu veselību runājot… Ko jūs sakāt par dažādu uztura bagātinātāju lietošanu?

Tagad topa tēma ir, kā četrdesmit un piecdesmit gadu vecumā, tātad pirms menopauzes posmā, saglabāt jaunību, lai tik ātri nenovecotu. No vienas puses, te daudz kas tiek komercializēts, un viens spēcīgs bloks ir uztura bagātinātāji. Saprotams, ka mūsu apstākļos, kur Latvijas programmā ne vienmēr tiek ieinstalēta kārtīga saulaina vasara, toties ir ārkārtīgi gara ziema, kaut kas no uztura bagātinātājiem ir jālieto, pamatā tas ir D vitamīns, jods, varbūt arī hroms, kas vajadzīgs, kam ir metabolais sindroms.  Bet, no otras puses, nav absolūti visaptverošu analīžu, ar kuru palīdzību varētu pateikt, kas mūsu organismam trūkst, tāpēc ar šo tēmu var viegli spekulēt, spēlēties, manipulēt.

Patiesībā hormonālā harmonija saglabājas tad, ja mēs protam tikt galā ar stresu. Auglīgajā periodā daba sievietei ir iedevusi estrogēnus un mēs patiešām varam visu – pabeigt maģistrantūru, radīt biznesu, izveidot attiecības, laist pasaulē bērnus, audzināt viņus, ceļot, gatavoties un piedalīties Nordea maratonam. Tas mums nav grūti, jo māte Daba mums šajā dzīves posmā ir paredzējusi vairāk fiziskā spēka potences. Taču pēc tam mums ir dota iespēja pilnveidoties garīgi, un tas jānovērtē un jāciena. Tāpēc pārejas laiks no četrdesmit līdz piecdesmit gadiem ir vecums, kad jārespektē savs ķermenis, jāiemācās – tas ir tik banāli – necepties par to, ko nevari mainīt. Protams, ir situācijas, kad kāds ģimenē ir aiziet, kāds smagi saslimst, kad tevi četrdesmit gadu vecumā atlaiž no darba un tu nespēj sameklēt citu darbu, kad kāds paņēmis kredītu un tu esi galvotāja, un tev uz kakla izveļas kas tāds, ko tu mūžā nevarēji iedomāties. Šīs ārkārtīgi sarežģītās situācijas, kuras neatrisinās.  Tieši hroniskais stress, gribot negribot izjauc hormonālo balansu, jo hroniski sāk dominēt virsnieru stresa hormons kortizols, kas bojā arī imūno sistēmu. Tāpēc arī pastāv sakarība starp slimību un stresu.

Proti, mēs atkal nonākam pie tā paša, ar ko sarunu sākām – garīgo stresu varam kompensēt ar fizisko aktivitāti. Tie ir endorfīni jeb laimes hormoni, kurus mēs it kā gaidām no cilvēciskām attiecībām, bet – attiecības starp cilvēkiem mēdz būt trauslas, pārprastas, mēdz šķobīties, mēdz mainīties, un tad paliekam tikai mēs un mūsu ķermenis. Un tajā brīdī, ja domājam par veselības saglabāšanu, tad noteikti būtu jāatgriežas pie fiziskajām aktivitātēm.

Stresu kompensē arī ar kūciņām, šokolādi…

Jā, un kāpēc gan tu piektdienas pēcpusdienā nevarētu atļauties kūciņu vai gabaliņu melnās šokolādes?! Tu drīksti. Taču – kāpēc nekad nespēj paiet garām konditorejai un kāpēc tev ar trīcošām rokām ik rītu jānopērk bulka? Kāpēc tu nevari sākt dienu bez tā ogļhidrātu gūsta? Kāpēc nevari, negribi uzvārīt auzu putru vai apēst brokastīs avokado ar grauzdētu maizīti un vārītu olu? Kas tam ir par iemeslu? Jā, es saprotu, ka ir cilvēki, kas negatavo mājās, bet, no otras puses, tas neprasa nekādas Mārtiņa Rītiņa prasmes, lai sagatavotu sev ēdienu. Jo – to ēdienu ēdīšu es, es sevi mīlu un tāpēc sev uztaisīšu, ko paņemt līdzi uz darbu, nevis skriešu uz blakus esošo ātro ēstuvi, kur ir kaut kas ar sāli un konservantiem. Nē, es paņemšu līdzi ziedkāpostus, varbūt jogurtu ar biezpienu un čia sēklām. Tā esmu es un es pati gribu sevi iepriecināt!

Bet mēs meklējam glābiņu ēdienā, jo tas ir palicis vienīgais, kas dod mīlestības jeb sāta sajūtu. Savukārt vielmaiņa kļūst kūtrāka, jo dvēselei nav vajadzīgs tik daudz kūku.  Dvēselei vajadzīgas krāsas, puķes, vizbulītes, saulrieti, draudzenes, smiekli. Tātad tā atkal ir fizikā aktivitāte, kā mēs tiekam galā ar stresu. Un – miegs. Bet, ja ir hormonālais disbalanss, miegs kļūst slikts, sākam mosties trijos divdesmit septiņās minūtēs un vairs nespējam aizmigt, jo galvā nāk kaut kādas stulbas domas, un naktī domas ir kā akmeņi tukšā mucā – tie krīt un krīt iekšā, bez jēgas…

Tāpēc es saku – dzīvo visi, kas kustas! Tievi, resni, jauni, veci, gari, īsi – kamēr vien ir kustība, tikmēr būs arī kāds gaišums prātā.

Dace iesaka

GRĀMATAS. Kā suns norok kaulus, tā es – grāmatas. Tas ir viens no jaukumiem uz pasaules – gulēt pie jūras un lasīt grāmatu. Fantastiska sajūta.

JAUNS SPORTA VEIDS vai DEJA, kas varētu aizraut. Jo gribot negribot ar laiku viss apnīk. Es tiešām nespēju iedomāties, ka kāds piecpadsmit gadu no vietas trīs reizes nedēļā varētu iet uz ūdens aerobiku. Nē, jo treneris arī ir cilvēks, un cik ilgi viņš tev liks darīt vienu un to pašu?! Šad tad hobiji ir jāpamaina. Noteikti izmēģini ko citu!

MEZOTERAPIJA. Jāsaprot, ka pasaulē ir ārkārtīgi spēcīga komercija arī kosmetoloģijas jomā, taču mezoterapija – man šķiet, ka es saprotu pamatu, kā tā darbojas un kāpēc kādreiz vajadzētu šīs injekcijas veikt, lai piesātinātu ādu ar dažādiem bioloģiski aktīviem ārstnieciskiem kokteiļiem. Jo – tas uzlabo mikrocirkulāciju dziļākos slāņos.

KRŪŠU PAŠMASĀŽA. Kādreiz vajag sevi palutināt ar masāžu, kas uzlabo mikrocirkulāciju. Tas ir arī stāsts par to, kāpēc sievietēm jāiemācās pašām taustīt savas krūtis. Citur visur mums ir muskuļi, bet krūtis daba radījusi tāpēc, lai mēs gadus divdesmit piecus, kamēr vien ir auglīgais periods, tajā krūts galā būtu kāds, kas zīstu, mazliet kostu, ar mazām rociņām ieķertos, un tur notiek ļoti dzīva asins plūsma. Bet vecmāmiņa meitenei teica: «Nestaigā bez krūštura!» Toties krūšturim ir ribas un metāla stīpas, kas nospiež… Mamma teica: «Neaiztiec savas krūtiņas, tas ir slikti!» Un, kad mums dzīvē neiet labi, mēs sēžam ar apaļu muguru un krūtis ieraujas uz iekšu… Toties pašmasāža ir fantastiska, jo tā uzlabo mikrocirkulāciju. Un – kur ir intensīva asins cirkulācija, tur notiek arī intensīva šūnu atjaunošanās. Arī ājurvēdiskā medicīnā ir ietverta krūts masāža ar siltām eļļām un tieši šā paša iemesla dēļ. Izglāstīt, apmīļot sevi, iekrēmot, ieeļļot, lai nečīkst.

SMARŽAS. Chanel Sycamore man patiešām rada labsajūtu. Smaržas nav agresīvas, kāds sauc arī par pirtsslotām, bet man no tām izveidojusies reāla atkarība. Tās ir smaržas, kurām vienkārši jābūt, tad man diena ir sākusies.

  1. gada 25. aprīlis. Monako profesors Franko Baruto organizē sadarbību starp Monako un Latvijas ginekologiem, Dacei Matulei jāsaka uzruna princim Albertam.
Atpakaļ |
Dalīties

Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru, pieslēdzies ar Facebook pasi

Facebook pase

Populārākie rakstiSkatīt visus