Apsolījums sev

30.09.2016 Nav komentāru

«Es apsolu atrast vairāk laika sev, aiziet pie fizioterapeita, iemācīties atteikties no materiālā un biežāk painteresēties, kā klājas līdzcilvēkiem,» šoruden apņēmies aktieris ANDRIS BULIS. Mūsu saruna izvēršas par grēksūdzi un psihoanalīzi vienā, bet izteiktais apsolījums vismaz domās ļauj aizbēgt no laikmeta bieda – mūžīgās nav laika izjūtas.

«Ar hronisku laika trūkumu mēs nekādi nevaram cīnīties – varam ar to tikai sadzīvot,» prāto Andris. Viņš atceras kādu nesenu atgadījumu: «Biju Rīgas Jūgendstila muzejā. Tur ir tāda istabiņa ar maziem krēsliņiem, galdiņiem – ne īsti ēst, ne dzert. Vaicāju gidei, ko īsti cilvēki tur darīja. Un viņa stāsta: «Tad, kad cilvēki atnāca no operas, viņi šeit sēdēja un klausījās plates ar mūziku, ko bija dzirdējuši operā, un vismaz pāris stundas par to sprieda.» Biju šokā – pāris stundas sprieda?! Jā, tolaik ļaudis nesteidzās dzīvot, un vai tāpēc viņi bija mazāk gudri? Kāda klasika ir sarakstīta! Fricis Bārda sēdēja dārzā un sarakstīja brīnišķīgus dzejoļus. Tagad mēs jožam, jožam un aiz sevis neko neatstājam. Tikai sabendētu veselību.»

SVEŠA ATBILDĪBA

Pēc Andra domām, viens no lielākajiem laika zagļiem ir atbildība, ko bieži uzņemamies citu vietā. To rāda arī paša pieredze: «Man būtu par četrdesmit procentiem mazāk problēmu, ja es neuzņemtos citu atbildību. Citam bija jāaizbrauc, citam bija jāizdara, citam, citam… Piemēram, aktierim nav jāiet prasīt sponsoriem naudu izrādei vai filmai. Bet mēs bieži vien sakām: «Aj, es aiziešu painteresēties…» Mēs, cilvēki, veltām laiku lietām, kas neattiecas uz mums un kurās mēs nereti pat neesam profesionāļi. Kāpēc mēs tā darām? Gan mīļā miera labad, gan tāpēc, ka šķiet, ka mums taču sanāks labāk. Tā mēs nozogam laiku sev.

Ir cilvēki, kuri spēj izslēgt mobilo telefonu, aizbraukt no pilsētas un trīs vai četras dienas pavadīt tikai ar sevi un savu darāmo – komponēt, rakstīt, gleznot, konservēt, makšķerēt. Man šādas rakstura īpašības pietrūkst. Vasarā biju nolēmis aizbraukt uz laukiem un četras dienas atpūsties tā, ka besī ārā no tā, ka nav, ko darīt. Tas izdevās precīzi pusotru dienu. Pēc tam atkal iekritu darbos. Ar prātu saprotu, ka visu pasaules naudu nenopelnīšu un ka vajag atrast laiku arī sev, bet atslēgt sevi no skrējiena ir pagrūti.»

VAIRS NEESI JAUNIŅŠ

«Atceros, kad vēl strādāju Nacionālajā teātrī, reiz bija tik liela slodze, ka ķermenis pēkšņi vienā dienā vienkārši atteicās darboties, saslima. Manā veselības CV nekā tāda nekad nebija bijis, bet tad – nedēļu pirms pirmizrādes ielēcu galvenajā lomā un saslimu ar briesmīgu strutaino angīnu. Aizbraucu pie ārsta un viņš atzina – tas viss ir no nerviem. Lūk, jautājums par to, vai mēs šo pārslodzi laikus pamanām.

Kauns atzīties, bet jāteic, ka es tomēr jau jūtu savu vecumu. Agrāk varēju diennakti darīt gan labo, gan slikto un visam pietika spēka. Bet tagad ir tā – ja drusciņ nepadomā par nākamo rītu, ir grūti. (Smejas.)

Sāku to sajust, pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksni. Galvā enerģija ir, eju sportot, spēlēju futbolu un treniņā šķiet, ka es taču varu, jo skrienu tikpat ātri kā vidusskolā. Bet ar galvu esi aizkrējis, tomēr kājas vēl ir tikai ceļā… Tas ir biedējoši – vienu dienu saprast: «Vecīt, tu vairs neesi jauniņš.» Grumbas un sirmi mati ir ārējais, ar to var koķetēt. Bet mainās taču arī sajūta. Vielmaiņa mainās, nogurums kļūst citāds. Vairs nav kā pusaudžu gados – paguli un skrien. To stāstot saprotu, ka šis laikam ir brīdis, kad vajadzētu domāt par savu veselību, atvēlēt tai laiku.»

MOTIVĀCIJA

«Nervozu profesiju pārstāvjiem viss stress sakrājas mugurā. Kāds gudrs cilvēks man reiz ieteica, ka jāiet uz masāžām, lai nerviņus atslābinātu. Pastaigāju un sapratu – tas tiešām strādā. Pēc masāžas staigāju taisnāku muguru, gribas izslieties un dziļāk elpot. Ik pa laikam eju arī uz cigun punktu masāžu, kas savukārt ļoti nomierina. Bet arī šīm aktivitātēm reizēm noslinkoju atrast laiku. Piezvanu masierei, viņa saka, ka šodien nevar, bet var parīt. Tad galvā skan: «Oj, jē, parīt nevaru. Cik labi, tad vispār nav jāiet.» (Smejas.)

Esmu sapratis, ka doties kādās aktivitātēs ir vieglāk divatā. Tikpat labi var noalgot sev treneri – viņš motivēs saņemties. Lasīju interviju ar Sandi Ozoliņu, kurš teica, ka tad, kad viņam bija galīgi grūti mobilizēties, viņš pieteica sev treneri septiņos no rīta, jo saprata: es cilvēkam maksāju, viņš mani gaida, es nevaru viņu pievilt sava slinkuma dēļ, esmu spiests iet. Līdzīgi ir ar mani – eju spēlēt futbolu trīs dažādās kompānijās. Viņi man katru reizi sūta īsziņu: nu, tu būsi? Ja vienreiz saku, ka netieku, otrreiz, tad trešoreiz vairs nedrīkstu. Tad pasaku, ka būšu – un man obligāti jābūt, jo viņi mani ir ierēķinājuši. Principā tā ir tāda sevis mānīšana – mēs mēģinām piečakarēt paši savu galvu.»

SKRIEŠANAS SEKSS

Ja jau ir tik grūti, varētu it kā nedarīt neko – vienkārši dzīvot un strādāt – provocēju Andri, bet nē, viņš spītīgi turas pretī.

«Sports man ir iegājies jau no bērnības, tas ir mans hobijs. Un otrkārt, mans ķermenis ir daļa no profesijas. Un ja man ir jāvelk tas krekls nost, es negribu stāvēt ar muguru pret skatītājiem.

Nospiest modinātāju ir vieglāk nekā izvelties no gultas. Cilvēks noteiktā vecumā, saprotot, ka vieglāk ir nedarīt, sāk flirtēt pats ar sevi. Nogurums ir dubultliels, tāpēc arī raksturam jākļūst dubultspēcīgam, bet tas ņem un iespļauj tev sejā: aj, nu rīt, rīt tiešām. Bet izrādās, rīt līst lietus. Un tad tu domā: nu ko es skriešu pa lietu, labāk vakarā. Tur ir tā sarkanā līnija – jātiek tikai līdz sporta zālei! Un, ja esi aizbraucis, tad jau nebrauksi atpakaļ, bet iesi iekšā sportot. Reizēs, kad esmu pārkāpis sev pāri, jūtos kā Dievs – cik esmu labs cilvēks, jo es to izdarīju. Ja mēs vienmēr zinātu, kas sekos pēc tam, mēs izdarītu daudz vairāk.

Nesen raidījumā Dzīvīte intervēju mācītāju, runājām par pagātni un nākotni, un es jautāju – kur cilvēki dzīvo vairāk? Viņš teica: «Cilvēkiem patīk atrasties pagātnē vai nākotnē, reti kurš dzīvo šodienā.» Bet kas vainas šodienai?! Piecelies, apģērbies un brauc uz sporta zāli. Tagadne nozīmē darbību. Tas ir kā sekss – visi zina, kāpēc to dara. Jautājums tikai – cik mēs esam kreatīvi. Bet skriešana uzreiz nedod to, ko mēs gribam. Ja gribam labi izskatīties un justies, jāskrien katru dienu, un tas sekss būs tikai beigās. (Pasmejas.)

PRIEKA BRĪŽI

«Vislabāk var atslābināties, atrodot kādu nodarbi, kas ļoti, ļoti patīk. Kādreiz gāju boksā – stundu kārtīgi nosportojos, rokas nevarēju pacelt, bet biju tik laimīgs! Tas nogurums bija tik labs, jo viss bija vienalga. Neviens nevarēja mani ievainot, jo es tikai labsajūtā smaidīju.

Man kādā izrādē ir monologs, kurā saku: «Kas ir laime? Laime ir tie mazie prieka brīži, kam mēs diemžēl paskrienam garām, jo raujamies, raujamies… Un mūždien ir cerība – ja šodien ir slikti, tad rīt būs labāk, vajag tikai ātri, ātri izdarīt, un rīt man noteikti būs laiks. Un blakus aiziet dzīve. Un, ja kāds pajautā, kad tu pēdējoreiz atpūties, tu pat nevari uz šo jautājumu atbildēt.» Tajā pašā laikā mēs atcērtam tuviniekiem: nemāci mani dzīvot, man pašam sava dzīve. Un kā tad mēs to nodzīvojam? Negribas taču sešdesmit gadu vecumā attapties, ka esi līks, šķībs, greizs un pie tam vēl – viens.

Savas vecumdienas redzu laimīgas: kamīns, silti, blakus neaiztikts stāv uzdāvinātais smukais spieķis, Ziemassvētkos pa ceļu garām brauc kokakolas mašīna ar skaisto reklāmas dziesmu… Baidos no neaktīvām vecumdienām – gribu darboties, organizēt, piedalīties labdarības projektos. Negribu būt vecs un nevajadzīgs. Visbriesmīgāk – kad tev jālūdzas, lai kāds pie tevis atbrauktu. To redzu pēc sevis tagad – solu, solu, bet nepiezvanu…

Sanāca mums tā drusku par veselībiņu parunāt. Bet paldies par to – es vismaz kaut ko sapratu.»

ATBILDĪBA

«Kopš manā dzīvē ir dēls, vairs neuzņemos tik riskantus izaicinājumus, kam agrāk ļāvos ar lielāko prieku – skrieties ar mašīnām, nolēkt no tilta… Šis mazais cilvēks licis man kļūt atbildīgam pašam pret sevi. Puika trenējas futbolā un ir tik labi satikties uz laukuma, kopā uzspēlēt. Arī tādēļ man ir jāuztur sevi formā – lai arī pēc desmit gadiem spēju paskriet, nevis tikai stāvēt vārtos. Te – mēs abi kopā ar treneri Aigaru.»

ANDRA BUĻA VESELĪBAS UN MOŽUMA KOMPLEKTS

Miegs ir liela vērtība – ja cilvēks labi izguļas, viņš jau atrisina daļu prolēmu. Man vajadzīgs no septiņām līdz astoņām stundām.

Ūdens. Vados pēc tā – kad slāpst, tad dzeru. Litrus neskaitu, bet tie ir litri.

Vitamīnu kūre. Pavasarī un ziemā, kad jūtu, ka tuvojas spēku izsīkums, palietoju Wellman vitamīnus vīriešiem un krila eļļu.

Vecmāmiņas zālītes. Profilaktiski sevi slimībām nesagatavoju – esmu no tiem, kas dzēž ugunsgrēku tad, kad tas ir. Tad paskatos reklāmas un izvēlos Faringo Spray. Ja esmu laukos – vecāmiņa zina, ko man iedot. Liepziedu tēja vienmēr palīdz.

Enerģijai. Pirms izrādēm ēdu tumšo šokolādi – tā dod enerģiju. Un vēl tasi kafijas. Un vēl – divas stundas pirms izrādes neēdu. Izklausās pēc sportista režīma!

Atpakaļ |
Dalīties

Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru, pieslēdzies ar Facebook pasi

Facebook pase

Populārākie rakstiSkatīt visus